2

Otrā diena.

Dodamies ceļā uz otr lielāko nepālas pilsētu Pokharu

Tā skaitās populārākā vieta Himalaju Anapurnas trekinga sākuma vieta. Pa ceļam, apmēram pusē, paredzēts iegriezties kādā senā mazā pilsētiņā - Bandipurā, kur esot kā "dzīvā brīvdabas muzejā".

Autobusa biļeti nopirkt bez vietējo palīdzības es nezinu vai var. Jo autobusam nav nekas rakstīts ne kur tas brauc, ne arī no kurienes tas startē. Pieturvieta (ielas mala)ir jāzin tāpat vien.

izbraucām 7. no rīta.

Ceļi ir ļoti slikti (daudz sliktaki, kā Latvijā, jā tas ir iespējams)

Nogurums ir liels, jo autobuss ir man pa mazu (tas, ka tas skaitās tūristu autobuss, nenozīmē ka starp krēslu rindām ir kur likt kājas) un ir karsts un putekļains. Ēst savas maizītes ceļmalas kafeinīcā ir atļauts.

beidzot redzam kā izskatās Nepālas lauki. skaistas kalnos iestrādātas rīsu terases :)

Autobuss parastais.

Apmēram pusceļā izkāpām mazā pilsētelē Dumre, lai dotos uz senu un slavenu kalnu ciematu vārdā Bandipura.

Protams ka tie jau nebūtu mēs, kas neizmantotu iespēju iet īsāko ceļu kājām, nevis braukt pa ceļu, noķerot kādu vietējo busiņu.

Tā tas izvērtās par 4 stundu pārgājienu "Pirtiņā".

Ielejā starp kalniem saulītē bija briesmīgi karsts, un protams ka bija jākāpj uz augšu.

Tuvojās viens no festivāliem, kurā vietējie iekar šūpoles - līdzīgi kā mēs Lieldienās.

Kāpām augšup, augšup. Protams ka ceļu norādes nav nekādas. Kāda ganu tantiņa tomēr parādīja mums ceļu - bija jākāpj lejā un pa otru pusi kalnu grēdai atkal augšā .

uzmini nu kas tas ir !

Taurenis - tā saplūst ar akmeņiem ka ne pamanīt.

Karsts.

Šie Draugi "Nephila maculata" jeb "zelta tīkla audēji" bija uz katras nomaļākas takas.

Virs celiņa apmēram 2m augstumā. Nemēģināju vai kož, bet saņurcītu koka lapu , ko iemetu tīklā, nomedīja zibenīgi. Tā arī nezinu ir vai nav indīgi? Speciālisti saka ka esot tomēr mazliet indīgi un ja iekož esot ļoti sāpīgi iespaidīgā izmēra dēļ. Šis skaitās viens no lielākajiem tīklu audējzirnekļiem pasaulē. Tīkli ir tik stipri ka tajos varot noķert pat mazu putniņu, ko zirneklis gan neēd.

Ļoti sens svētais koks

Rāpjamies tālāk

Skaista viensēta, gar kuru vijās taka. Ņemot vērā reljefu ar vārdu "taka" ir jāsaprot mūžīgas uz augšu un leju vedošas kāpnes dažādos stāvumos.

Nepālā smagos darbus parasti dara sievietes. Smagumus viņas nes uz muguras sainī, kas balstās uz pieres iekārtā siksnā.

Pie ciema robežas bija LIELS koks, pilns ar bērniem.

Te nu tā ir - Bandipura.

Maza pilsētiņa, bez satiksmes. Tīra un sakopta. Te cilvēki dzīvo pēc vecajām 200 un vairāk gadu senām tradīcijām. klāt nākusi tikai elektrība (kas mēdz pazust 5x dienā) un diemžēl arī plastmasas maisiņi.

Visās pilsētās ir tempļi

Skats no pilsētiņas uz apkārtējiem kalniem ir burvīgs.

Kazas vistas, suņi un bērni skraida pa ielām

Skats no mūsu "Viesnīcas" ar nosaukumu "Namaste Hotel"

Namaste  ir vārds ko viņi izmanto lai sasveicinātos.

Nav nemaz slikti pa 3 Ls/dienā ;)

Turpat pāri ielai mums piedāvāja istabu ar 1,5m augstiem griestiem un bez logiem vispār par tādu pašu cenu. Bet te pat duša ir ar saulē sildītu ūdeni

Pilsētele, patiešām jauka

Vakariņas zem klajas debess.

Tas bijā tāds kā jumta stāvs bez jumta. Naktī izskatījās ļoti jauki.

Kad atkal pazuda elektrība, no augšas varēja vērot kā viss ciems pamazām iededz lukturīšus un eļļas lampiņas.

Ēdām protams atkal rīsus ar viskautko. Rīsi nepālā sastāda 85% no ēdienkartes.

Vakari šeit ir mierīgi un jauki, patīkami dzirdēt tikai dažas skaņas, ko sastādā bērni, un mājdzīvnieki, nebija arī bļaustīgu tūristu.

Mēness

Vienīgi cikādes dzied visur. Daudz un skaļi, bet ātri pierod :)

Ar labunakti :)